“Imperials” nebija tikai restorāns. Tas bija klubs, kur tika slēgti lieli darījumi, un jaunās, dārgās laulātās demonstrētas sabiedrībai.
Līgai (23) nepatika šī vieta. Viņa ienīda savu stingro, cietināto priekšautu, ienīda lipīgi saldo, vaniļas aromātu, kas virmoja gaisā, un visvairāk viņa ienīda tos augstprātīgos skatienus, kas slīdēja pār viņu kā pār mēbeli.
Viņa strādāja šeit principa dēļ. Viņa, Līga Kārļa meita, neatzītā meita vienam no šīs pilsētas bagātākajiem cilvēkiem, mazgāja krūzītes un nesa desertus, pierādot — galvenokārt sev — ka viņa visu var. Viņa pierādīja, ka spēj pati, lai gan tēvs ikmēneša pārskaitīja uz kontu, kuru viņa neaiztika, summu, kas līdzinājās viņas gada algai.
Viņa nebija gulējusi jau otro diennakti, pabeidzot bakalaura darbu. Rokas smalki trīcēja, bet smaids, ko pieprasīja menedžeris, bija pielipis pie sejas kā maska. Pulksten 12:30 pie durvīm nozvanīja zvaniņš. Līga, kura aiz letes pulēja glāzes, sastinga. Viņa atpazina viņu no muguras. Plati pleci, dārgs mētelis, vara aura, kas lika visiem apkārt sarauties. Kārlis. Viņas tēvs.
Un blakus viņam – Sandra. Jauna. Spilgta kā eksotisks putns. Gara, platīnblonda ap četrdesmit gadiem, ietērpta baltā bikškostīmā, kas šķita mirdzošs. Viņa bija iemiesojums visam, kas Līga nebija. Viņš viņu ieraudzīja. Viņu skatieni sastapās pāri citu apmeklētāju galvām. Viņš pārsteigti pacēla uzaci, redzot Līgu uniformā. Šonedēļ viņš bija aicinājis viņu uz “pusdienām” tieši šajā restorānā, gribēdams “parunāt”. Līga to uztvēra kā izaicinājumu.
Kārlis ar pavadoni apsēdās pie sava “septītā” galdiņa pie loga. Menedžeris Artūrs atlidoja pie Līgas. — Līga, septītais galdiņš. Ātri! Tas ir pats Kārļa kungs. Neizgāzies.
Līga paņēma blociņu. Piegāja. Viņas kājas bija kā vate. — Labdien. Kārlis skatījās uz viņu ilgi, smagi. Sandra uzmeta viņai skatienu, ar kādu aplūko traipu uz galdauta. — Mandeles, latte, — viņa nometa, neskatoties, savā telefonā. — Man — dubults espreso, — teica Kārlis. — Un ūdeni. Bez gāzes.
Līga pamāja un devās prom. Rokas trīcēja tā, ka viņa tik tikko neizšļakstīja ūdeni. Barista uz viņu līdzjūtīgi paskatījās. — Atkal tā fūrija? Trešā sieva divu gadu laikā. Katra ļaunāka par iepriekšējo. Līga klusēja. Viņa uzlika tases uz paplātes.
Viņa piegāja pie galdiņa. — Jūsu espreso. Viņa nolika tasi tēvam priekšā, cenšoties uz viņu neskatīties. — Jūsu latte… Viņa sāka nolikt tasi uz galda, bet Sandra pēkšņi asi izstiepa roku uz priekšu, gandrīz uzsitot Līgai pa elkoni. — Ne tur! Šeit liec! Vai tu esi akla? Līga no pārsteiguma nodrebēja. Paplāte sašūpojās. Un karsta, pienaina kafija izšļakstījās. Tieši uz sniegbaltajām biksēm. Tieši uz krēmkrāsas kurpītes smailā purna, kas, iespējams, maksāja kā visa viņas dzīve.
Sekunde klusuma. Un tad atskanēja kliedziens. — Ā-ā-ā-ā! Sandra uzlēca kā sadzelta. Viņas skaistā seja saviebās. — Tu! Ko tu izdarīji? Visi zālē atskatījās. Kārlis sēdēja nekustīgs, viņa seja bija kļuvusi akmenscieta. — Piedodiet! — Līga nomurmināja, mēģinot nosusināt peļķi ar salvetēm. — Es negribēju… — Ņem nost savas rokas! — Sandra iekliedzās. Viņa skatījās nevis uz Līgu, bet uz savām kurpēm. — Tu zini, cik tās maksā?!
Līga sarāvās. Menedžeris Artūrs jau lidoja pie viņiem, bāls kā palags. — Sandras kundze, lūdzu, piedodiet! Mēs… — “Mēs”?! — Sandra viņu pārtrauca. — Viņa! Viņa iedūra Līgā skatienu. — Es tevi atlaidīšu! Es panākšu, ka tu visu mūžu mazgāsi grīdas! Tas bija briesmīgi. Tas bija publiski. Līga stāvēja, nespēdama pakustēties, gaidīja kad šis mirklis beigsies. Un viņas tēvs. Viņas tēvs vienkārši sēdēja un klusējot skatījās.
— Līga! Uz virtuvi! Ātri! — Menedžera pavēle izrāva viņu no sastinguma. Viņa apgriezās un gāja. Viņa aizgāja līdz dienesta telpai, atgrūda durvis un atspiedās pret auksto, hloru smaržojošo sienu. Viņa gribēja pierādīt viņam, ka ir viņa meita. Bet viņš tikko ļāva savai sievai novest viņu līdz apkalpes, netīrumu līmenim. Viņš viņu neapturēja. Viņš neteica ne vārda.
Durvis uz dienesta telpu atvērās. Ienāca Artūrs. Viņa seja bija pelēka. — Līga… — Esmu atlaista, vai ne? — Viņas balss bija aizsmakusi. — Nē. Tas ir… es nezinu. — Artūrs bija panikā. — Viņš… viņš lūdz tevi iziet. — Kurš? — Kārļa kungs. — Kāpēc? — Līga pasmaidīja. — Lai es atvainotos vēlreiz? — Līga, ej. Viņš… viņš ir nikns. Bet, šķiet, ne uz tevi.
Līga nomazgājās ar ledus aukstu ūdeni, sasēja matus. Atkal uzlika to “smaidu”. Un gāja. Viņa izgāja zālē. Atmosfēra pie septītā galdiņa bija tik auksta, ka šķita, to var sataustīt. Sandra sēdēja, sakrustojusi rokas uz krūtīm, ar uzvarošu izteiksmi. Kārlis sēdēja, skatoties uz galdu.
— Atvainojiet, — Līgas balss bija līdzena, mehāniska. Viņa uzrunāja Sandru. — Mēs atskaitīsim ķīmisko tīrīšanu no manas algas. — “Ķīmisko tīrīšanu”? — Sandra atkal sāka uzvilkties. — Klusē. Tas tika pateikts klusu. Bet šajā vārdā bija tik daudz aukstu, savilktu dusmu, ka Sandra apstājās pusvārdā. Viņa pārsteigta un nobijusies paskatījās uz vīru.
Kārlis lēnām pacēla galvu. Viņš paskatījās nevis uz sievu. Viņš paskatījās uz Līgu. Viņš skatījās uz viņu ilgi. Tā, kā nebija skatījies nekad dzīvē. Viņš redzēja viņas bālo seju, viņas apsārtušās acis, viņas trīcošās, bet spītīgi savilktās lūpas. Viņš redzēja to, ko bija atteicies redzēt divdesmit trīs gadus.
— Kā tu jūties? — viņš klusi jautāja. Līga nesaprata. Viņa gaidīja pavēli, rājienu. — Es… esmu kārtībā. — Es, šķiet, ne, — viņš rūgti pasmaidīja pats sev.
— Kārli? — Sandra sāka saprast, ka kaut kas notiek nepareizi. Kārlis piecēlās. Viņš nolika salveti uz galda. Un tad spēra soli un nostājās starp savu sievu un Līgu. Viņš aizsedza Līgu ar savu muguru.
— Sandra, — viņš teica, skatoties uz sievu no augšas. — Tu tikko rāji manu meitu. — Ko tu… tu pazīsti šo meiteni? — Sandras balsī bija neizpratne. — Viņa nav “meitene”, — klusi teica Kārlis. Viņš pagrieza galvu un paskatījās uz Līgu pār plecu. Viņa acīs bija sāpes un… vainas apziņa. — Tā ir Līga.
Viņš ieturēja pauzi. Viss restorāns sastinga. — Mana meita. Vārds “meita” iekrita restorāna klusumā kā akmens ūdenī. Sandra sastinga. Viņas seja, pirms sekundes augstprātīga un ļauna, pārvērtās maskā. Un tad – aukstas, matemātiskas aprēķina bailes. Mantiniece.
— Meita? — viņa nomurmināja. — Kārli… tu… tu joko? Viņas skatiens metās pie Līgas. Tajā vairs nebija dusmu. Tajā bija izmisums. — Līgiņ? — viņa mēģināja pasmaidīt. — Meitiņ? Ak, Dievs… Viņa piecēlās, stiepjot Līgai rokas, mēģinot viņu apskaut. — Mana meitene, piedod man, muļķei! Es taču…
Līga neatkāpās. Viņa stāvēja. Viņa skatījās uz šo sievieti. Uz viņas tūlītējo, viltoto pārvēršanos. Viņa skatījās uz savu tēvu, kurš stāvēja kā piemineklis pats sev, — spēcīgs, vainīgs, un tikko viņu izmantojis kā ieroci, lai noliktu pie vietas savu sievu.
Tad Kārlis pagriezās pret Līgu, viņa sejā bija dziļš nogurums. — Līga, es zinu, ka šis nebija veids, kā tam vajadzēja notikt. Bet tas notika. Es… es atvainojos. Par visu. Par šo brīdi, par pēdējiem divdesmit trim gadiem. Tev nav jāstrādā šajā vietā ne dienu ilgāk. Pievienojies man. Esi mana partnera. Es gribu sākt visu no jauna. Es gribu tevi redzēt savā uzņēmumā.
Līga ilgi skatījās uz tēvu. Viņa redzēja, ka šoreiz viņš nemelo. Viņš bija salūzis, un viņa atzīšana šoreiz nāca no patiesas vainas sajūtas. Tomēr Līga atcerējās savu principu. Viņa lēnām, ļoti lēnām, atsēja sava priekšauta auklas. Tā paša, kuru viņa tik ļoti ienīda. Viņa to glīti salocīja.
— Līga? — apjukumā jautāja Kārlis. Viņa uzlika priekšautu uz menedžera letes. — Es eju prom, — viņa teica klusi. Viņa pagriezās pret tēvu. — Es gribēju, lai tu mani atzīsti, — viņa teica. — Bet ne tā, un ne šai brīdī. Mana vērtība nav tavā atzīšanā. Viņa pasmaidīja – īstu, brīvu smaidu, kas nebija pielīmēts.
— Bet… paldies, tēt, ka beidzot pateici šo vārdu. Šodien es vairs neesmu tikai oficiante, bet es vēl neesmu tava mantiniece. Es esmu es pati. Man ir pabeigts diploms. Es aiziešu un atradīšu darbu, kas atbilst manām zināšanām un manai vērtībai. Varbūt pat atvēršu savu mazo uzņēmumu. Es gribu sākt ar baltu lapu. Un es tev piezvanīšu nākamnedēļ. Mēs parunāsim par to, kā mums veidot tālāk attiecības, nevis darījumus.
Lasi vēl: Par ziemu būs jāaizmirst: sinoptiķi atklāj, ka decembra sākums būs neparasti silts
Viņa paskatījās uz Sandru. — Jums nav nekas jāatstrādā. Un man arī ne. Viņa paņēma savu somu. — Uz redzēšanos, Kārli. Līga apgriezās. Un gāja. Viņa negāja bēgdama, bet gāja stingri un pārliecināti. Viņa izgāja no restorāna aukstā, bet tīrā ielā, un pirmo reizi dzīvē jutās nevis kā “meita” vai “oficiante”, bet kā brīva sieviete, kas pieder sev.
Šis stāsts beidzas ar varones triumfu. Līga saņem atzīšanu, pēc kuras alka, taču viņa to nepieņem kā “uzvaru”. Viņa atsakās no tēva piedāvājuma uzreiz ieiet viņa impērijā, jo saprot: patiesā vērtība nav atzīšanā vai naudā, bet gan spējā pieņemt lēmumu, kas atbilst viņas pašcieņai. Viņa beidzot ir brīva un izvēlas savu ceļu.
